Pierašana pie progresīvām brillēm

Bieži vien pasūtot progresīvās brilles pacients uzdod jautājumu, vai viņš spēs pierast pie tādām sarežģītām lēcām. Pierašana pie progresīvām oftalmiskām lēcām ir individuāls process, bet ir daži faktori, kas ietekmē pierašanu.

Presbiopija ir ar vecumu saistīts redzes traucējums. Tā rodas sakarā ar vecuma izraisītu akomodācijas spēju pakāpenisku samazināšanos (Wilson, 1996). Presbiopiju var koriģēt ar briļļu lēcām – monofokālajām, bifokālajām, trifokālajām un progresīvajām, kā arī ar kontaktlēcām  – cietajām un mīkstajām. Pieejamās briļļu lēcas ir dažāda dizaina un pareizi pielāgotas tās lielākoties nerada būtiskas problēmas to valkātājam. Tomēr nereti cilvēki nevar pierast pie progresīvajām briļļu lēcām vai pierašana ir ļoti grūta un ilga. Pierašanu var ietekmēt ne tikai izvēlētais lēcas dizains, bet arī additīva stiprums, astigmātisma klātbūtne, pazemināts verģences vieglums, kā arī progresīvo briļļu lietotāja vecums un briļļu korekcijas maiņas biežums.

Pareizi pielāgotas progresīvās brilles parasti nerada problēmas valkātājam. Katra cilvēka pierašanas laiks var būt individuāls. Tomēr daļa jauno progresīvo briļļu lietotāju pie brillēm pierod ļoti lēnu vai pat nepierod nemaz. Parasti viņi sūdzas par miglošanos sānu daļā, galvas reiboņiem, sāpēm sprandas rajonā vai arī grūtībām pielāgot progresīvās lēcas dizainu savām vajadzībām, t.i., nespēj atrast labu zonu datora lietošanai, lasīšanai, un tml.

Neskatoties uz progresējošā stipruma virsmas īpatnību, smadzenes ātri pielāgojas virsmas astigmātisma un attēla deformācijas ietekmei. Redzes sistēmai nepieciešamā adaptācija, iespējams, ir ātrāka, ja pacienti nēsā pirmo progresīvo lēcu pāri, nekā tā būtu nepieciešama, ja viņiem pirms tam ir bijušas bifokālās brilles. Ja progresīvās lēcas tiek sāktas valkāt presbiopijas sākumā, kad lasīšanai ir nepieciešams nelielu dioptriju stiprums, adaptācijas periods, iespējams, ir ātrāks. Pacienti, kuriem parasti ir grūti pielāgoties progresīvajām lēcām, ir pacienti ar liela stipruma additīvu, kuri agrāk ir veiksmīgi nēsājuši bifokālās briļļu lēcas un ir pieraduši pie plaša lasīšanas redzes lauka caur lielu segmentu. Problēmas ar pielāgošanos progresīvajām lēcām gandrīz vienmēr rodas vai nu nepareiza priekšstata par attālumu dēļ, pārāk augstu vai zemu tuvuma zona vai slikti iecentrētas lēcas dēļ (Mo Jalie, 2005, 37.lpp).

Alvarez ar kolēģiem 2017.gadā novēroja, ka cilvēkiem, kuri nespēja pierast pie progresīvajām lēcām, ir lēnāks maksimālais konverģences atbildes ātrums uz disparitātes verģences stimuliem, vājāka spēja modificēt konverģences reakciju, samazināts forijas adaptācijas ātrums un lielums, kā arī samazināta verģences spēja salīdzinājumā ar tiem, kuri spēja pielāgoties progresīvajām briļļu lēcām. Vislielākā jutība un specifiskums, salīdzinot ar citiem parametriem, bija tieši spējai mainīt konverģences maksimālo atbildes ātrumu. Tāpat Alvarez un kolēģi norādīja, ka tie dalībnieki, kuri apgalvoja, ka nespēj pierast pie progresīvajām brillēm, parasti izmantoja vairākas brilles, t.i., lietoja ne tikai izrakstītās progresīvās brilles, bet arī monofokālās brilles atsevišķiem darbiem noteiktos attālumos. Un arī tas varēja ietekmēt pierašanas ātrumu.

Alvarez T.L., Kim E.H., & Granger-Donetti H. (2017). Adaptation to Progressive Additive Lenses: Potential Factors to Consider. Scientific Reports 7, 2529, https://doi.org/10.1038/s41598-017-02851-5

2020. gada Ilzes Daugello maģistra darbs “Progresīvo briļļu lēcu lietotāju pierašanas nosacījumi”.